Armīns

21.03.2018

Kādu rītu atskanēja telefona zvans. Mani uzrunāja Invalīdu habilitācijas dienas centra sociālā rehabilitētāja Sandra Ungura. Viņu dienas centrā esot kāds puisis, kuram ļoti patīkot bildēties. Kopš dzimšanas viņam ir bērnu cerebrālā trieka. Ļoti zinātkārs, gudrs, dzīvespriecīgs jaunietis, kam liktenis ir liedzis būt “brīvam” – valdīt pār savu ķermeni.

Norunātajā dienā, dodoties uz fotosesiju, manī bija satraukums. Nezināju, kāda tā izvērtīsies. Jo šī bija ļoti īpaša fotosesija, ļoti emocionāla. Puisis, ieraugot mani tuvojamies, sāka skaļi kliegt, smieties – tik neviltotas prieka emocijas! Sandra iepriekšējā vakarā viņu bija sapucējusi fotosesijai. Smiedamies, jokojoties pēcpusdienu bija veltījuši puiša lielām pārvērtībām. Jauna frizūra un matu krāsa! Un ziniet, viņam tā piestāv.

Fotosesijas sākumā viņš bija satraucies. Sandra tik profesionāli viņu mierināja un atbrīvoja. Viņam satraucoties, radās pastiprināts muskuļu tonuss. Kamēr Sandra ar viņu runājās, vēroju abus. Tā bija patiesa Uzticēšanās, Draudzība, Cieņa!

Man šķiet, arī man izdevās atrast acu skatienu un uzticēšanos, jo uztraukums, kas manī sita augstu vilni, pēkšņi pagaisa kā nebijis. Smējāmies un jokojāmies nu jau mēs visi trīs!

Pirmo reizi, lai turpinātu rakstīto… šobrīd… esmu apstājusies. Ir grūti aprakstīt emocijas, kuras izjutu sesijas laikā un braucot mājās. Bildes solīju atdot nākamajā dienā. Atdevu naktī, jo visas atlikušās dienas garumā pēc fotosesijas nespēju domāt ne par ko citu, kā par puiša dzīvi un viņa likteni.

Uz mirkli aizdomājos par dzīves vērtībām, kādas tās ir mums katram…

Šim puisim šī diena bija vesels notikums!

Līdz mazai vai lielai laimītei ir tikai pussolis – ir jāmāk tikai to saredzēt un to ļoti, ļoti vēlēties!